Satversmes tiesa nolēmusi – pienākas pabalsts

Aizvadītā gada nogalē, 12. decembrī, Satversmes tiesa (ST) pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-06-0103 “Par Valsts sociālo pabalstu likuma 12. panta pirmās daļas un Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumu Nr. 805 “Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” 9. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”.

Apstrīdētajā likuma normā rakstīts, ka pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai.

Savukārt Ministru kabineta noteikumu Nr. 805. 9. pielikumā ir uzskaitītas saslimšanas, kurām iestājoties, persona divas reizes gadā var saņemt valsts sociālo pabalstu 79.68 euro apmērā.

Līdz ST spriedumam pabalstu, saskaņā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) atzinumu, galvenokārt varēja saņemt personas ar izteiktiem kustību un gaitas traucējumiem.

Lieta ST tika ierosināta pēc Administratīvā rajona tiesas pieteikuma, jo tiesā bija vērsusies bērna mamma, kuras bērnam ir  smagi garīgās attīstības traucējumi un viņš ir atzīts par personu ar invaliditāti. Ņemot vērā bērna veselības stāvokli, esot nepieciešams pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai, jo viņa situācijā, lai pārvietotos, nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Vietās, kur ir daudz cilvēku, tostarp sabiedriskajā transportā, bērns esot nemierīgs, kliedzot, raudot, sitot pats sev un kožot. Pavadonim pacelt bērnu vai ierobežot viņu panikas lēkmes laikā esot sarežģīti, jo bērns esot apmēram 60 kilogramus smags. Arī apkārtējie cilvēki ne vienmēr slimības izpausmes uztverot ar izpratni. Tāpēc, lai neradītu stresa situācijas un nodrošinātu drošu vidi, bērns uz skolu, rehabilitācijas un ārstniecības iestādēm tiekot vests ar personīgo autotransportu. Bērna likumiskā pārstāve vērsusies Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā atzinuma par pabalsta nepieciešamību saņemšanai, tomēr tā sniegšana esot atteikta sakarā ar bērna neatbilstību Noteikumu Nr. 805 9. pielikumā noteiktajiem kritērijiem, proti, viņam nav neviens no tajā ietvertajiem veselības traucējumiem.

Bērna likumiskā pārstāve uzskata, ka valsts neesot izpildījusi tai no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu gādāt par nepieciešamo sociālo nodrošinājumu tām personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura traucējumi. Personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, transporta pabalsts neesot pieejams un tas neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam.

Sprieduma sagatavošanas procesā ST par apstrīdētajām tiesību normām lūdza skaidrojumu vairākām institūcijām.

LR Saeima uzskatīja, ka jēdzieni „persona ar invaliditāti” un „apgrūtināta pārvietošanās” nav tulkojami sašaurināti, tos attiecinot tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura Veselības traucējumi, bet neattiecinot uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Atbilstoši Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no veselības traucējumu rakstura jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām iespējām baudīt tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp arī saņemt sociālos pabalstus.

Līdzīgu viedokli pauda arī Tieslietu ministrija, Veselības ministrija, tiesībsargs un biedrība „Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „ZELDA””.

Savukārt institūcija, kas izdevusi apstrīdēto noteikumu normu, – Ministru kabinets – uzskata, ka tā atbilst Satversmes 91. pantam un 109. pantam. Ministru kabinets skaidroja, ka transporta pabalsts kopumā, kā arī termins „pārvietošanās grūtības” esot vērtējams, ievērojot tā vēsturisko izcelsmi. Personu ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izpratne esot pārņemta no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laika tiesību sistēmas. Tolaik personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās bija apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ, varējušas saņemt PSRS ražotus motorratiņus un vieglos automobiļus, kas aprīkoti ar rokas vadību. Tā kā PSRS laikā degviela neesot bijusi pieejama brīvajā tirgū, papildus piešķirtajam automobilim personai esot piešķirti arī degvielas taloni par noteiktu summu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iepriekš iedibinātā pieeja personām ar invaliditāti nepieciešamajam atbalstam iekļauta Latvijas tiesību sistēmā. Proti, medicīniskās indikācijas transporta izdevumu kompensēšanai esot saistītas vienīgi ar pārvietošanās grūtībām fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Šī pieeja esot pārņemta, izstrādājot arī Noteikumu Nr.805 9.pielikumu, proti, norādot veselības traucējumus, kuru gadījumā persona ar invaliditāti var pretendēt uz transporta pabalstu. Pēc Ministru kabineta ieskata, personas ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodas tādos pašos apstākļos kā personas ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Tāpēc arī attieksme pret šīm personu grupām varot būt atšķirīga.

Arī Labklājības ministrija pilnībā pievienojās Ministru kabineta viedoklim un uzskatīja, ka personas ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Tā kā šīm personu grupām esot atšķirīga rakstura funkcionālie traucējumi, attiecīgi arī valsts paredzētie atbalsta pasākumi invaliditātes seku mazināšanai varot būt atšķirīgi. Personu ar fiziska rakstura veselības traucējumiem ierobežojumi esot stabili un pastāvīgi. Savukārt garīga rakstura veselības traucējumiem neesot pastāvīga rakstura, tie esot pārejoši. Labklājības ministrija uzskata, ka valstij nebūtu jākompensē šādi epizodiski funkcionālie traucējumi.

Uzklausot iesaistīto institūciju viedokļus, izvērtējot visus Tiesību aktus un demokrātiskas valsts tiesību principus, Satversmes tiesa atzina, ka Ministru kabinetam, īstenojot likumdevēja gribu, bija jāizstrādā tāda kārtība personas ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izvērtēšanai un attiecīgi – atzinuma izsniegšanai, lai transporta pabalsts būtu pieejams ikvienai personai ar invaliditāti, kurai tas ir objektīvi nepieciešams, neatkarīgi no funkcionālo traucējuma iemesliem.

Līdz ar to apstrīdēto noteikumu pielikums tiktāl, ciktāl tas neparedz transporta pabalsta pieejamību personai ar invaliditāti ar pārvietošanās grūtībām, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi, neatbilst Satversmei un ir spēkā neesošs no tā pieņemšanas brīža.

Tas nozīmē, ka pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai ir jāpiešķir arī tām personām (arī bērniem), kurām ir pārvietošanās grūtības garīga rakstura veselības traucējumu dēļ.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā www.satv.tiesa.gov.lv

 

Saskaņā ar minēto Satversmes tiesas spriedumu, personas ar invaliditāti ar pārvietošanās grūtībām garīga rakstura veselības traucējumu dēļ, kuras būs ieguvušas VDEĀVK atzinumu par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai, Ceļu satiksmes drošības direkcijā varēs izņemt arī Invalīdu stāvvietu izmantošanas karti.

Invalīdu stāvvietu izmantošanas karte pienākas konkrētam cilvēkam, nevis automašīnai.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumiem Invalīdu stāvvietu izmantošanas karte dod tiesības automobiļiem, kurus vada vai kuru pasažieris ir persona, kurai šī karte izsniegta, izmantot personām ar invaliditāti paredzētās stāvvietas gan Latvijā, gan arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.