Ikdiena un svētki Zemgales sētās laiku griežos

Projekta ideja balstījās pārliecībā, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai pagātnes liecība – tas ir dzīvs stāsts, ko veido cilvēki, viņu dzīvesveids, prasmes, tradīcijas un attieksme pret savu vietu. Tāpēc projekta aktivitātes tika īstenotas Penkules pagasta, Dobeles novads, viensētās, izmantojot dzimtu īpašumā saglabātās vēsturiskās liecības un vietējo cilvēku stāstus.

Trīs pasākumi – trīs skatījumi uz Penkules kultūrtelpu

  1. jūnijā norisinājās pasākums, kas bija veltīts Jāņu ielīgošanas tematikai. Tajā pievērsāmies latviešu vasaras saulgriežu tradīcijām, to nozīmei un vietai kopienas dzīvē. Tradīcijas tika aplūkotas mūsdienīgā veidā, radot iespēju dalībniekiem ne tikai uzzināt, bet arī piedzīvot un līdzdarboties.
  2. jūlijā notika pasākums “Marijas skapī apslēptie stāsti”, kurā caur dzimtas lietām un vēsturiskajām liecībām tika atklāti personiski stāsti par cilvēkiem, viņu dzīvi un laikmetu. Ikdienas priekšmeti kļuva par īpašu veidu, kā ieraudzīt un izprast Penkules vietējo vēsturi un cilvēku likteņus.
  3. augustā notika pasākums “Senās klēts atdzimšana jeb dažādu mākslu meistarklases lauku sētā”. Senā lauku sētas vide tika piepildīta ar radošu darbošanos un mākslu, apvienojot kultūrvēsturisko mantojumu ar mūsdienīgu radošo pieredzi. Meistarklases deva iespēju dalībniekiem pašiem izmēģināt dažādas prasmes un iepazīt mākslu citādā, lauku videi atbilstošā veidā.

Visi trīs pasākumi kopumā veidoja daudzveidīgu ieskatu Penkules kultūrtelpā un tās cilvēku dzīvesstāstos, parādot, ka kultūrvēsturiskais mantojums var būt saistošs arī mūsdienu cilvēkam.

Projekts deva iespēju saglabāt, popularizēt un aktualizēt Penkules vēsturiskās vērtības, vienlaikus radot iespēju vietējai kopienai un apmeklētājiem baudīt kvalitatīvu un mūsdienīgu mākslu un kultūru.

Īpaši nozīmīgi bija tas, ka projekta laikā vēsture tika iepazīta ne tikai caur grāmatām un dokumentiem, bet arī caur dzimtu saglabātajām liecībām, cilvēku atmiņām, stāstiem un pašu vidi. Tas ļāva paskatīties uz Penkuli kā uz dzīvu kultūrvēsturisku vietu, kur pagātne turpina sarunāties ar šodienu.